Gunāra Gailīša ikdiena sākas klusi. Bez steigas, bez ārējiem impulsiem. Neatkarīgi no tā, vai priekšā ir darba diena vai brīvdiena, viņš sev atgādina vienu vienkāršu lietu - “jābūt pozitīvam”. Īpaši laikā, kad ārā ir tumšs un viegli ļauties sajūtai, ka viss apkārt kļūst pelēks. Ja dienu iesāc ar domu, ka tā būs laba un viss izdosies, tad arī enerģija pamazām ieņem pareizo virzienu. No šīs sajūtas veidojas ritms, kurā viņš dzīvo un strādā.

Šādam ritmam vajag arī vidi. Valmiera sākumā bija sveša - jauna pilsēta, jauni cilvēki, cita ikdiena. Taču ar laiku tā kļuva pazīstama nevis caur notikumiem, bet caur kustību. Pēc treniņiem viņš daudz staigā, bieži vien dodas uz vietām, kur nav cilvēku. Daba, miers un klusums palīdz sakārtot domas. “Man patīk aizbraukt uz vietām, kur nav cilvēku - daba, miers. Tā man ir vislabākā atpūta,” viņš saka. Šajās pastaigās nav mērķa, bet ir sajūta, ka pēc tam viss nostājas savās vietās un pie darba var atgriezties bez liekas spriedzes.

Arī runājot par sevi, Gunārs nav no tiem, kas sevi skaļi definē. Viņam nepatīk atrasties uzmanības centrā, un savu vietu viņš redz mierīgi un precīzi. “Esmu klavieru nesējs, bet ne tas, kurš uz tām spēlē solo. Drīzāk esmu tas, kurš savas lietas izdara līdz galam un kārtīgi, tāds melnā darba darītājs.” Šī attieksme caurvij visu - bez dramatizēšanas, bez vēlmes izcelties, ar skaidru apziņu par savu lomu.

Ikdienas darbs viņam balstās rutīnā. Spēles dienā viss notiek pēc ierasta plāna - rīta treniņš, video analīze, pusdienas, atpūta, ierašanās hallē. Šo ritmu viņš nemēģina lauzt, jo tieši paredzamība dod mieru. “Ir tāda rutīna, ko tu vienmēr dari, un tu nemēģini viņu baigi lauzt,” viņš saka. Šis miers saglabājas arī pirms spēlēm. Gunārs neslēpj, ka pirms starta nejūt pārmērīgu uztraukumu. Drīzāk viņam patīk pats process pirms spēles sākuma. Brīdis, kad zāle pamazām sāk piepildīties un cilvēki ieņem savas vietas tribīnēs. “Man patīk skatīties, kā nāk cilvēki, kā piepildās tribīnes,”viņš saka. Tas nevis rada spriedzi, bet iedod sajūtu par spēles svarīgumu.

Ir bijušas spēles, kur šī sajūta bijusi izteiktāka nekā parasti. Īpaši Užavas kausa mačos, kad tribīnes ir pilnākas un atmosfēra jūtami atšķiras no ikdienas. Tajos brīžos kļūst skaidrs, ka tā nav vienkārši vēl viena spēle sezonas kalendārā, bet solis augstāk. “Tu redzi, ka tas ir kaut kas svarīgāks nekā ikdienas spēle,” viņš atzīst. Šī sajūta palīdz koncentrēties, nevis satraukties.

Gunārs uzsver, ka šādos brīžos viņš sevi neredz kā skatītāju, bet kā daļu no procesa, kuru var ietekmēt. Arēna ir pilna, spriedze ir jūtama, bet viņam tas nenozīmē haosu. “Darbs jau ir izdarīts,” viņš saka, skaidrojot, ka treneru lielākais uzdevums ir paveikts pirms spēles sākuma. Atliek skatīties, kā tas viss realizējas laukumā, un izbaudīt pašu procesu.

Ceļš līdz trenera lomai nav bijis apzināts lēmums ar konkrētu mērķi. Tas veidojās pakāpeniski - caur organizēšanu, palīdzēšanu un cilvēkiem, kuri saskatīja potenciālu. Arī skatījums uz basketbolu laika gaitā ir mainījies. Viņam nav sajūtas, ka pastāv pareizi vai nepareizi risinājumi. Basketbols viņam ir filozofija - process, kurā idejas var ņemt, pielāgot un pilnveidot, jo katrs šo spēli redz mazliet citādi.

Komandā viņš neredz tikai emocijas vai skaļas lomas. Attiecības veidojas dažādas, un tas viņam šķiet dabiski. “Ne visi ir gatavi būt kā ģimene, un tas arī nav obligāti.” Profesionālisms un cieņa ir pamats, un, ja tam pievienojas arī cilvēciska tuvība ārpus basketbola, tā kļūst par vērtību, nevis pienākumu. Savu vietu šajā sistēmā viņš redz bez patosa - kā daļu no kopējā mehānisma. “Ja viens zobrats kaut kur izkrīt vai saplīst, tad viss mehānisms sāk buksēt.”

Vislielāko gandarījumu Gunāram sagādā brīži, kurus pamana tikai daži. Kad treniņos slīpēta nianse parādās spēlē. Kad pasaki spēlētājam kaut ko konkrētu, un viņš to īsteno. “To redzu varbūt tikai es un vēl pāris cilvēki.” Tā nav skaļa sajūta, bet dziļa. Uzvaras to papildina, bet neaizstāj.

Gunārs Gailītis nav cilvēks, kurš cenšas būt redzams. Viņš vienkārši dara savu darbu – mierīgi un līdz galam.