Aniwaniwa Tait-Jones ir cilvēks ar mierīgu, siltu klātbūtni - tādu, kas ļauj uzreiz saprast, ka viņa dzīves centrs ir ģimene. Runājot par to, kas viņu veidojis, viņš vispirms piemin mammu, kura vienmēr bijusi blakus un iedvesmojusi strādāt vairāk. Kā pats saka: “Man vienmēr bija jāstrādā vairāk par citiem, jo sāku vēlāk trenēties, un mamma mani katru dienu dzina atpakaļ zālē - viņa mācīja nekad nesamierināties, vienmēr gribēt vairāk.” Ar tādu pašu siltumu viņš runā arī par māsas mazo dēlu Tatum, par kuru viņam ir īpašs lepnums. Aniwaniwa sevi raksturo kā ļoti ģimenisku cilvēku, un to patiesi var just. Attiecības ar savējiem veido ne tikai viņa ikdienu, bet arī raksturu, ritmu un izvēles.

Arī dzīve Valmierā iekārtojusies ģimeniskā ritmā. Lielākā daļa brīvā laika paiet kopā ar sievu. Abi izstaigā pilsētu, izmēģina kafejnīcas, atrod vietas, kurās gribas atgriezties. Viņš pasmaida, sakot: “Domāju, ka mēs jau esam izmēģinājuši gandrīz visas ēstuves Valmierā,” un kā vienu no iecienītākajām min nelielu vietu ar smash burgeriem. Valmieras miers viņam šķiet ļoti piemērots: “Man patīk, cik te ir kluss. Tas man ļauj koncentrēties basketbolam un vienkārši izbaudīt laiku ar sievu.”

Svarīga viņa ikdienas daļa ir arī vakari pēc spēlēm - klusi un vienkārši. „Pēc spēles vislabāk ir vienkārši doties mājās, apsēsties, paēst vakariņas ar sievu un parunāt par spēli. Tas mani vislabāk nomierina,” viņš saka.

Ceļš līdz basketbolam viņam sākās salīdzinoši vēlu, tikai trīspadsmit gadu vecumā. Treneris Kenny McFadden kļuva par cilvēku, kas parādīja virzienu un iedvesmoja strādāt. Aniwaniwa atceras: “Viņš bija tas, kurš mani iepazīstināja ar basketbolu un lika man to iemīlēt. Viņš iedvesmoja mani smagi strādāt un trenēties.” Koledžas gadi Amerikā aizveda viņu līdz brīdim, kad kļuva skaidrs, profesionāls basketbols ir īstais mērķis.

Valmierā viņš atradis komandu ar patiesi brīvu un draudzīgu atmosfēru. Ģērbtuvēs esot daudz smieklu, vieglas ķircināšanās un tuvības sajūtas. “Džeki mani ļoti silti uzņēma. Mēs daudz smejamies, daudz jokojam, un tas man ļoti palīdzēja iejusties.”

Runājot par savu vietu VALMIERA GLASS VIA ģimenē, viņš pasmaida un saka:
“Visi mani sauc par debitantu, tāpēc laikam šobrīd esmu komandas bērns.”

Arī viņa sagatavošanās spēlēm atklāj raksturīgo mieru. “Pirms spēlēm klausos mierīgu mūziku. Ļoti daudz klausos SZA,” tieši šāda noskaņa ļauj sakārtot domas pirms iziešanas laukumā.

Īpaši viņu pārsteidz Latvijas basketbola fani. “Pat ja ir mazāk nekā piecsimt cilvēku, tā ir skaļākā atmosfēra, kādā esmu spēlējis. Fani te ir traki labā nozīmē,” viņš saka, un sejā parādās īsts smaids.

Valmierā Aniwaniwa atradis vidi, kur jūtas labi un ir pieņemts. Komanda, fani un pilsētas miers veido sajūtu par mājīgumu un stabilitāti. “Te nav daudz trokšņa, tikai darbs, miers un cilvēki, ar kuriem kopā es jūtos labi.”