Inga Dzene ir VALMIERA GLASS VIA fiziskās sagatavotības trenere, un līdztekus tam viņa strādā arī ar vieglatlētiem Jāņa Daliņa stadionā. Viņa ir cilvēks ar skaidru darba ritmu un gaišu attieksmi, kur stingrība sastop sirsnību un kur humors ir tikpat dabisks kā disciplīna. Saruna ar viņu ritēja viegli, brīžiem pārvēršoties smieklos – tik ļoti atklāta un silta ir viņas klātbūtne.

Ingas ikdienā svarīgs ir līdzsvars starp darbu un cilvēkiem, kas viņai ir tuvi. Viņa neslēpj, ka brīvā dienā vispirms veltītu laiku sev, bet tikai tik, lai pēc tam varētu būt kopā ar savējiem “aizietu uz masāžu, spa, baseinu un pēc tam pavadītu laiku ar ģimeni.” Šī ritma sajūta caurvij visu viņas dzīvi – sakārtot savu pusi, saglabāt enerģiju un būt pieejamai citiem.

 Arī mājās viņu sagaida neliels, bet ļoti mīļš ikdienas notikums: “Aizeju mājās un satieku sunīti.” Tas ir viens no tiem mirkļiem, kas viņai katru reizi iedod mieru un atslēdz dienas troksni.

 Darbs Ingas dzīvē rit intensīvi, sezona sportā nozīmē, ka brīvdienas kļūst par retumu. Taču viņa to uztver ar dabisku motivāciju, jo tieši progress un audzēkņu sasniegumi viņu notur formā. Viņai ir svarīgi, ka jauniešiem izdodas tas, pie kā strādāts, un tas redzams arī ikdienas attieksmē, kas ir mierīga, bet mērķtiecīga.

Sarunas laikā bieži atskan smiekli, īpaši brīžos, kad Inga pati sevi raksturo. Viņa smejas stāstot par saviem mazajiem ikdienas misēkļiem “aizmirstas atslēgas, maks, telefons, bet viss vienmēr atrodas, nu jau vairs neuztraucos.” Tā ir vienkārši cilvēcība, ar kuru viņa pati ļoti komfortabli sadzīvo.

Humors komandā ieņem īpašu vietu, un Inga tur vienmēr ir iniciatore. Viņa pati nosmej, ka “es ķircinu viņus, viņi mani neķircina,” un šis vieglais tonis precīzi raksturo gaisotni ap viņu, draudzīgu, atvērtu un pietiekami brīvu, lai smiekli būtu ikdienas sastāvdaļa.

Tajā pašā laikā Inga ir cilvēks ar stingru mugurkaulu un skaidrām vērtībām. Godīgums viņai ir īpaši svarīgs, jo, kā viņa saka: “Es nekad nekāpšu pāri savām pārliecībām.” Tas ir pamats, uz kura balstās viņas profesionālais darbs un ikdiena.

VALMIERA GLASS VIA ikdienā viņas loma ir ļoti konkrēta, un Inga to pati pasaka visprecīzāk: “Laikam jau mamma… mēs ar Ilzi savā ziņā esam kā mammas.” Tieši tā viņas abas ir kļuvušas par cilvēkiem, pie kuriem var atnākt arī tad, ja runa nav par basketbolu. Inga ir tā, ar kuru var parunāt atklātāk un mierīgāk, nekā ar treneriem, un šī pieejamība komandā dod drošības sajūtu, kas palīdz spēlētājiem justies saprastiem.

Arī profesionālajā attīstībā viņa ir ļoti mērķtiecīga. Viņa turpina mācīties, piedalās kursos un programmās un atzīst “es piespiedu kārtā neko nedaru, daru tikai tad, ja patiešām interesē,”, jo piespiedu kārtā nekas neizdodas tik labi kā tad, kad nāk ar motivāciju.

No ģimenes Inga līdzi nes būtiskas lietas – reālismu, darba ētiku un disciplīnu. Tie ir pamati, kas viņu veidojuši kā cilvēku un treneri. Savukārt siltākās bērnības atmiņas Inga raksturo ļoti konkrēti: “Droši vien vasarā, kad mēs devāmies uz Jūrmalu ar ģimeni – tās man ir tādas siltākās, mīļākās atmiņas.” Tie ir brīži, kas viņai joprojām saistās ar mājīgumu, mieru un sajūtu, ka viss svarīgais ir tepat blakus.

Ir arī viena frāze, kas ir lasāma komandas ģērbtuvē uz sienas, bet kā Inga saka, nāk jau no bērnības, kad mamma vienmēr ir atgādinājusi: “Bez cīņas nav uzvaras.” Šie vārdi Ingas ikdienā nav skaļš sauklis, bet dabīgs atgādinājums tam, kādā ritmā viņa dzīvo un strādā.