Dominykas Stenionis jau pašā sarunas sākumā rada vieglu un atvērtu iespaidu. “Man patīk runāt ar cilvēkiem, tāpēc ceru, ka mums būs laba saruna,” viņš pasaka bez piespiestības, un šī attieksme raksturo arī visu viņa stāstu. Dominykas saruna nav formalitāte – tā ir veids, kā veidot saikni ar apkārtējiem.

Uzaudzis Kauņā, pilsētā, kur basketbols ir neatņemama identitātes daļa, viņš uzsver vidi, kas veidojusi viņa personību. “Kauņa noteikti ietekmēja manu personību. Tā ir Lietuvas basketbola galvaspilsēta, un “Žalgiris” katram kauņietim nozīmē daudz.” Spilgtas atmiņas saglabājušās arī par došanos uz spēlēm, kopā ar tēvu: “Es vēl arvien atceros to atmosfēru un zosādu.” Šīs pieredzes viņam saistās ne tikai ar sportu, bet ar kopā būšanu.

Basketbols viņa dzīvē ienāca dabiski, bez viena konkrēta pagrieziena punkta. “Man nebija viena noteikta brīža – es vienkārši izbaudīju spēlēšanu ar draugiem pagalmā.” Lai gan ģimenē profesionālu sportistu nav bijis, tieši tēvs kļuva par galveno iedrošinājumu. “Tētis vienmēr skatījās basketbolu, un es skatījos kopā ar viņu. Viņš mani aizveda uz pirmajiem treniņiem – tā arī iemīlēju šo sporta veidu.”

Ģimene Dominykas joprojām ir vērtība. Par attiecībām ar māsu viņš runā atklāti un bez idealizēšanas: “Kad bijām jaunāki, mēs strīdējāmies, kā jau visi bērni, bet, kļūstot vecākiem, kļuvām par ļoti labiem draugiem.” Tajā pašā laikā viņš novērtē atbalstu, ko sniedz draudzene. “Esmu ļoti priecīgs, ka mana draudzene mani apciemo diezgan bieži, tāpēc mājas man tik ļoti nepietrūkst,” atzīst Dominykas, uzsverot, cik svarīga viņam ir šī klātbūtnes sajūta ikdienā.

Taču saikne ar mājām Dominykas neaprobežojas tikai ar cilvēkiem. Arī ikdienas paradumos viņš apzināti saglabā tuvību savai valodai un kultūrai. Brīvajā laikā viņš skatās lietuviešu podkāstus un YouTube saturu, seko sportam un aktualitātēm dzimtajā valodā. Šī klātbūtne savā kultūras telpā palīdz saglabāt piederības sajūtu un iekšēju stabilitāti arī tad, kad fiziski mājas ir citur.

Ikdienas komunikācijā komandā Dominykas par valodu runā arī ar vieglu pašironiju. Viņš atzīst, ka daļai komandas biedru angļu valodas prasmes ir labākas, un šo faktu uztver ar smaidu, nevis spriedzi. Šī spēja pasmieties par sevi un nepiešķirt tam pārmērīgu nozīmi atklāj viņa mierīgo un atvērto attieksmi pret apkārtējiem.

Brīžos, kad nepieciešams atslēgties, viņš izvēlas mieru un sarunas. Makšķerēšana viņam ir veids, kā sakārtot domas un pavadīt kvalitatīvu laiku. “Ja dodies viens, vari pabūt ar savām domām dabā. Ja kopā ar draugiem – rodas īpašas sarunas, var vairāk atvērties, pavadīt laiku kopā, paēst un vienkārši izbaudīt brīdi,” stāsta Dominykas. Šajos vārdos skaidri nolasāms, ka viņam svarīgākais ir process un cilvēki, nevis rezultāts.

Mūzika Dominykas ikdienā ieņem īpašu vietu, un arī tajā atklājas viņa raksturs. Viņš atzīst, ka klausās ļoti dažādu mūziku, tomēr pirms spēlēm izvēlas mierīgāku noskaņu. “Man patīk klausīties lēnās, pat romantiskas dziesmas. Zinu, ka tas var šķist dīvaini,” viņš pasmaida. Šī izvēle liecina par apzinātu vēlmi saglabāt līdzsvaru un iekšējo mieru. No lietuviešu mūzikas viņš izceļ tādus izpildītājus kā Free Finga, Jessica Shy un Furytto, uzsverot, ka tieši dzimtās valodas mūzika spēj visātrāk uzlabot noskaņojumu.

Arī domājot par sevi ārpus basketbola, Dominykas sevi redz ciešā kontaktā ar citiem. “Ja es nebūtu basketbolists, iespējams, strādātu kā treneris vai kādā citā darbā ar cilvēkiem, jo man patīk komunicēt,” šī vēlme būt kopā ar cilvēkiem atspoguļojas arī viņa vietā komandā.

Runājot par komandu kā basketbola ģimeni, Dominykas sevi nedefinē ar konkrētu lomu vai statusu. Viņam svarīga ir atmosfēra, ko ikdienā veido paši cilvēki. “Man ir svarīgi, lai visi komandā justos komfortabli un varētu būt paši,”viņš uzsver, piebilstot, ka tieši šāda savstarpējā sajūta ļauj komandai kļūt par ģimeni. Viņa skatījumā uzticība, cieņa un cilvēcīga attieksme ir pamats, uz kura balstās jebkura kopiena.

Runājot par ikdienu komandā, Dominykas neslēpj arī vieglāku skatījumu uz kopā būšanu. Jautāts, kurš no komandas biedriem varētu būt sliktākais dejotājs, viņš pasmaida: “Man šķiet, ka tas varētu būt Ozis, bet tas ir tikai minējums – viņam vēl būs iespēja mani pārliecināt par pretējo.” Šī piezīme atklāj brīvu un nepiespiestu gaisotni komandā, kur humors ir tikpat dabisks kā savstarpēja uzticība.

Dominykas Stenionis ir cilvēks, kuram svarīga ir klātbūtne un savstarpēja cieņa. Viņš novērtē sarunas, vidi, kurā ikviens var būt pats, un attiecības, kas balstās uzticībā. Šī mierīgā, nepiespiestā attieksme caurvij viņa ikdienu gan komandā, gan ārpus tās.