“Ļoti labi, forši – saulaina diena, perfekti,” sirsnīgi nosaka Artis Ate, kurš sarunā ienāk ar to pašu vienkāršumu un atklātību, ko nes sev līdzi arī laukumā. Jautājums par iesauku “Kaģiks” viņam, kā jau pats saka, ir klasisks. “Tas Liepājas laikos… komandas biedrs iedeva šo iesauku. Edgars Jeromanovs… es vienreiz atbraucu ar Volkswagen Caddy, saucamo bulciņu vāģi… un tad tur kaut kā vārds pa vārdam – sākumā ‘Kaģislavs’, tad ‘Kaģiks’… un tā tas palika. No 2010. gada, ja nemaldos.”

Lai gan sports viņa dzīvē bijis kopš bērnības, viņš neredz sevi tikai kā basketbolistu. “Tas sports ir bijis visu laiku, jau kopš bērnības... Mums tur bija daudz bērnu, visi sporta veidi gāja pēc kārtas – futbols, basketbols, visādi kautiņi, paslēpes...” Taču, ja dzīve būtu aizvedusi citur, viņš būtu gatavs. “Domāju – kaut kas ar tehniku. Tētis brauca ar iekrāvēju. Tagad varbūt – kaut kas ar investīcijām. Vai arī, esmu beidzis pedagoģiju – sporta un deju skolotājs.”

Viena no Artim tuvākajām tēmām ir ģimene. Par savu ideālo brīvdienu, viņš nešaubās: “Lai ir labs laiks – tā jau ir puse no uzvaras. Kaut kur pie dabas ar ģimeni. Neko vairāk nevajag. Klusumā. Vai ar mūziku fonā.” Mājas ir vairāk nekā vieta, kur atgriezties pēc spēlēm. “Tā ir mana komforta vide. Tur viss ir zināms, viss ir paredzams... nu, plus mīnus. Protams, ja ir bērni, tad nav viss paredzams. Jo ar bērniem ir kā ar bitēm, nekad neko nevar zināt, ko viņi izdomās.” 

Runājot par lietām, ko daudzi par viņu nezina, Artis smaida: “Tas, ko daudzi nezina… to jau arī nevar tā stāstīt,” viņš nosmej. Bet tad piebilst: “Daudzi nezina, ka esmu beidzis mūzikas vidusskolu.” Tas ir pārsteigums, kas labi raksturo viņu – spēlētājs ar mūzikas dvēseli.

Ja basketbols būtu ģimene, Artis sevi redz kā sargsuni. “Suns, kas sargā māju. Tāda man ir daba – aizsargāt visus, aizstāvēt, neļaut darīt pāri. Būt tam, kas var uzmundrināt. Un būt tam, kas arī var uzrūkt.” 

Izlases kreklu viņš uzvelk ar īpašu sajūtu. “Protams, tas vienmēr ir pagodinājums un gods pārstāvēt savu valsti. Visīpašākā, protams, bija pirmā reize... kad tu stāvi pilnā arēnā, un visi fano par tevi.” Šī sajūta viņam nav zudusi. Katru reizi viņš apzinās, ka dara to, ko mīl – un ka kāds no malas viņu redz, varbūt bērns, kurš iedvesmojas.

Pēc ¼ fināla pārvarēšanas ir pozitīvas sajūtas. “Ļoti laba sajūta. Kā mēs jau runājām – šosezon diezgan lielu lažu nolaidām... un tagad savākties uz pēdējiem play-off – nu, ir patīkami. 3-0 – tas tiešām deva tādu emocionālu pacēlumu visiem.”

Dzīvē, ne tikai spēlē, viņš paļaujas uz mieru. “Vajag uztvert visu ar vieglu prātu. Nestresot,” atceras sarunu ar mammu studiju laikā, kad viss šķita zaudēts. “Viņa teica – lēnā garā visu izdarīsi… tu redzēsi – viens, otrs, trešais darbiņš, beigās vēl būsi priecīgs, ka to visu izdarīji.” Un tā arī bija – viņš pabeidza universitāti. Ar vēsu prātu. Un lepnumu.

Faniem viņam ir vienkāršs, bet spēcīgs vēstījums: “Mēs novērtējam jūsu atbalstu. Jūsu neatlaidību, ka jūs nākat uz visām spēlēm, lai kāds būtu rezultāts. Mēs to jūtam. Un ceram, ka jūs jūtat no mums to pašu.”

Raksta autore: Simona Valtere, Vidzemes Augstskola / Mediju studijas un žurnālistika