Kristofers Karlsons ir viens no tiem spēlētājiem, kurš, neskatoties uz savu vecumu, jau ir kļuvis par neatņemamu VALMIERA GLASS VIA komandas daļu. Viņa diena iesākas vienkārši – ar kafiju un brokastīm. Šis ieradums palīdz noskaņoties dienas izaicinājumiem – lekcijām, treniņiem vai spēlēm. Brīžos, kad beidzot izdodas izrauties no ikdienas steigas, Kristofers vislabprātāk dodas mājās. “Tikko, kad mums iedeva brīvdienas, es biju aizbraucis mājās, pavadīju laiku ar savu ģimeni un draudzeni.” Tādi mirkļi ir vērtīgi, jo ikdiena sportista - studenta režīmā ir piesātināta un bieži vien nežēlīgi strukturēta.

Draugu loks Kristoferam nav tikai komandas biedri vai kursabiedri – tie ir cilvēki, kas, gluži kā viņš, seko saviem sapņiem, neatkarīgi no tā, vai tie ved uz citu Eiropas valsti vai pāri okeānam. “Kad visiem sezona beidzas, tad mēs visi atkal esam kopā.” Tie ir cilvēki, kuri iedvesmo – ne jau ar uzvarām, bet ar centību. “Mani visvairāk iedvesmo cilvēki, kas katru dienu tiecas būt labāki, katru dienu mēģina kaut vai par vienu procentu kļūt labāki.” Tā ir doma, kas kļuvusi arī par viņa paša iekšējo kompasu – nebūt perfektam, bet būt labākam nekā vakar. Ja būtu iespēja dot sev padomu pirms dažiem gadiem, Kristofers izvēlētos īsu un precīzu vēstījumu: “Nepadodies un uzticies sev.” Un, ja viņam būtu jāraksturo sevi bez vārda “basketbols”, viņš nerunātu par sasniegumiem, bet par vērtībām: “Draudzīgs cilvēks. Ģimenes cilvēks. Ļoti novērtēju savu ģimeni, novērtēju draugus un man patīk būt apkārt cilvēkiem.”

Basketbols viņa dzīvē ienācis agri un palicis jau četrpadsmit gadus. Tas ir kas vairāk nekā hobijs – tā ir vide, kas veidojusi viņu kā cilvēku. Tā ir arī ģimenes tradīcija, jo abi vecāki bijuši basketbolisti. “Spēlēt basketbolu – tas varētu būt tas, ko turpinu kā tradīciju,” viņš atzīst. Arī komandā viņš jūtas kā daļa no ģimenes. “Es esmu viens no jaunākajiem. Tāds kā jaunākais dēls,” viņš piebilst ar smaidu, atbildot uz jautājumu par savu lomu komandas ģimenes struktūrā. Par ģimeni viņš runā ar siltumu un lepnumu. Tā nav tikai atbalsta sistēma – tas ir viņa dzinējspēks. “Ģimene man ir vissvarīgākais dzīvē. Viņi mani motivē, viņi ir mans lielākais atbalsts. Bučas mammai Māmiņdienā.”

Lai gan viņš šobrīd ir starp sportu un studijām, izvēle dažkārt jāizdara skarbi. “Ja pārklājas, tad nav baigi izvēles, un jādodas uz treniņiem.” Tomēr viņš neuzskata, ka viena lieta izslēdz otru – disciplīna, ko iemācījis sports, noder arī lekcijās un mācībās. “Tā ir tāda disciplīna, kas ir jāievēro gan sportā, gan studijās.” Kristofers zina, ka spēlēšana un studēšana vienlaikus nav viegla, bet iespējama – ar fokusu, stingru dienas kārtību un daudz iekšējas enerģijas. “Tas nav viegli, tas aizņem ļoti daudz laika, un tev brīvais laiks ir ļoti ierobežots.” Kad ir jāatgūst līdzsvars, viņš nelasa grāmatu vai nedodas dabā. Viņš sēžas pie stūres. “Ja ir pieejama mašīna, tad man ļoti patīk pabraukt ar mašīnu un klausīties skaļi mūziku.” Tas ir viņa veids, kā pabūt vienam ar sevi, atvienoties no pienākumiem un skaļās pasaules.

Pusfināla spēles nesušas gan nogurumu, gan atziņas. “Jābūt agresīvākiem, jāuzbrūk vairāk grozam un jāmet iekšā.” Komandai bija iespēja atvilkt elpu, un tas devis jaunu enerģiju. “Es domāju, būsim atjaunojušies, būsim svaigi un iesim uz uzvaru,” viņš saka ar pārliecību. Viņa personīgais mērķis šajā sezonas posmā ir skaidrs un vienkāršs: “Dabūt medaļu.”

Sezonas izskaņā viņš atgādina par līdzjutēju nozīmi: “Paldies par atbalstu visas sezonas garumā. Gaidīsim jūs uz spēli, cerams, uz vienu spēli par trešo vietu. Paldies jums, liels.”

Raksta autore: Simona Valtere / Vidzemes Augstskola, Mediju studijas un žurnālistika